Rustems Galičs «Visi vīrieši ir nelieši!»

29. novembrī plkst. 18.00 koncertzālē SPELET (Brīvības iela 96A, Rīga) Rīgas publikas iemīļotais Ņujorkā dzīvojošais aktieris un režisors Rustems Galičs piedāvās savu jauno programmu «Visi vīrieši ir nelieši!». Šajā vakarā uz vienas skatuves satiksies divi krievu humora klasiķi — Antons Čehovs un Arkādijs Averčenko.

Skatītājus gaida koncerts divās daļās: pirmajā skanēs Antona Pavloviča Čehova stāsti, otrajā — Arkādija Averčenko darbi. Rīgas publikas iemīļotā mākslinieka jaunā programma var šķist negaidīta. No vienas puses — Čehovs. No otras — Averčenko. Viņus šķir gandrīz ceturtdaļgadsimts, atšķirīgi laikmeti un atšķirīgas intonācijas. Un tomēr Rīgā viņi satiksies ne velti.

Vispirms jāatceras, ka mūsu priekšā uzreiz nav Čehovs, bet gan sākumā — Antoša Čehonte. Jauns medicīnas students, kurš raksta humoristiskus stāstus, ainiņas, feļetonus un asprātīgus dialogus un publicējas žurnālos «Strekoza», «Budiļņik», «Oskolki». Tieši tolaik dzimst viņa apbrīnojamais talants — ar dažiem triepieniem radīt dzīvu cilvēku.

Bet pēc nedaudz vairāk nekā divdesmit gadiem krievu literatūrā burtiski ielaužas Arkādijs Averčenko. Viņu dēvē par «smieklu karali». Viņš kļūst par vienu no slavenā žurnāla «Satirikon» galvenajām personībām. Un, ja Čehonte biežāk pasmaida it kā slepus, tad Averčenko smejas skaļi, lipīgi un ar baudu. Taču viņu uzmanības objekts ir pārsteidzoši līdzīgs.

Abi rakstnieki nebūt neizdomā anekdotes. Viņi vēro dzīvi. Viņu varoņi ir visparastākie cilvēki: ierēdņi, vasarnieki, laulātie, kaimiņi, pasažieri, nejauši paziņas. Cilvēki, kuri bezgalīgi tēlo svarīgus, strīdas, apvainojas, sapinas paši savos vārdos un reizēm kļūst smieklīgāki par jebkuru profesionālu komiķi.

Ir vēl kāda kopīga iezīme. Ne Čehovs, ne Averčenko nesmejas par cilvēku — viņi smejas kopā ar cilvēku. Viņu humors dzimst no atpazīšanas. Mēs pasmaidām, jo pēkšņi pieķeram sevi pie domas: «Bet tas taču esmu es… Vai mans kaimiņš… Vai kāds ļoti pazīstams».

Taču starp abiem rakstniekiem ir arī būtiska atšķirība. Antošas Čehontes smiekli pamazām kļūst arvien klusāki un dziļāki. Aiz smaida arvien biežāk jūtamas vieglas skumjas, līdzjūtība un izpratne par cilvēka vājumu. No dzīvespriecīgā Čehontes pamazām izaug tas pats dižais Čehovs — «Dāmas ar sunīti», «Ķiršu dārza» un «Trīs māsu» autors.

Averčenko it kā pārņem stafeti, taču nes to jau citā laikā — straujā, skaļā, nervozā. Viņa smiekli kļūst spilgtāki, asāki. Taču pamats paliek tas pats: mīlestība pret cilvēku un nekļūdīga spēja saskatīt smieklīgo ikdienas dzīvē.

29. novembrī skatītāju priekšā būs nevis divi nejauši līdzās nonākuši autori, bet gan divas nodaļas vienā lielā krievu humora vēsturē. Vēsturē, kurā vispirms ieskanas vieglais, gandrīz kautrīgais Antošas Čehontes smaids, bet pēc tam tas pārtop Arkādija Averčenko atklātajos, sirsnīgajos smieklos.