Tiešsaistes lekcija "Bizantijas mozaīkas"

Bizantijas mozaīka ir augstākā monumentālās glezniecības forma viduslaiku Bizantijā, kas apvieno kristīgās tēlainības askētisko garīgumu ar žilbinošu svinīgumu un greznību. Tesēru izmantošana ar zelta lapām radīja starojošu, sirreālu gaismu, paceļot figūras no zemes telpas un iegremdējot tās mūžībā. Figūras tika attēlotas frontāli, stingrās, svinīgās pozās ar lielām, izteiksmīgām acīm. Katra detaļa, viņu apģērba krāsa un katrs žests nesa dziļu teoloģisku nozīmi. Amatnieki ievietoja stikla kubus mitrā cementā vai kaļķī nelielā leņķī vienu pret otru. Tas ļāva sveču un saules gaismai nevienmērīgi atstaroties, liekot virsmai mirdzēt un atdzīvoties. Plāna zelta kārta bija iespiesta starp divām caurspīdīga stikla loksnēm, pasargājot to no bojāšanās gadsimtu gaitā. Bizantijas mozaīkas piedzīvoja vislielākā uzplaukuma periodus: "Zelta laikmets", kas saistīts ar Justiniāna valdīšanu un pēc ikonoklastiskā laikmeta Bizantijas mozaīkas glabā daudz noslēpumu, kas joprojām aizrauj pētniekus mūsdienās.